GAILĪTIS Guntis (*1949.11.II Līgatnē) – operas un koncertu režisors, pedagogs. Māte Erna (dz. Krūmiņa) nākusi no mūziķiem bagātas dzimtas. Māc. Cēsu MS fagota un klarnetes spēli. Beidzis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma pūtēju orķ. un diriģēšanas klasi pie Augusta Krisberga. 1960. gados spēl. viņa vadītajā pūtēju orķestrī. LVK absolvējis Kārļa Pamšes masu pasākumu režijas klasi (1975) un Arnolda Liniņa drāmas režijas klasi (1980). Papildinājies režijas meistarklasēs pie L. Mihailova (1977-78), B. Pokrovska (1979, 1981, 1983, 1985, 1987), G. Ansimova Maskavā (1989), radošās darbnīcās Mūsdienu opera Vācijā (1988) un Barka opera Anglijā (1993), kā arī starpt. semināros. LU ieguvis pedagoģijas un psiholoģijas maģ. grādu (2005). Strād. LNO par režisora palīgu (1975-77), rež. asistentu (1977-78), režisoru ((1979-88, 1995-2005), galv. režisoru (1989-1994). Tur veikti >50 operu inscenējumi, to vidū: G. Doniceti Zvaniņš (1977), D. Čimarozas Slepenās laulības (1978), I. Stravinska Ķēniņš Ēdips (1978), B. Bartoka Hercoga Zilbārža pils (1978), V. Gubarenko Mīlas vēstules (1979), P. Maskanji Zemnieka gods (1984, 1993), K. Orfa Gudriniece (1984), B. Britena Mazais skursteņslauķis (1981), Dž. Verdi Traviata (1982, 1986), G. Doniceti Mīlas dzēriens (1986), Dž. Verdi Rigoleto (1987), Dons Karloss (1988), Dž. Pučīni Bezdelīga (1990), Ž. Bizē Karmena (1991), Dž. Pučīni Māsa Andželika (1993), Turandota (1994), Romualda Kalsona Pazudušais dēls (1996), Dž. Verdi Nabuko (1996), Alfrēda Kalniņa Baņuta (1999), u.c. Vairāki no viņa sagatavoto operu uzvedumiem izrādīti LNO viesizrādēs Francijā, Holandē, Igaunijā, Īrijā, Lielbritānijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā u.c. Bijis muzikālā t-ra brīvdabas izrāžu iniciators Ljā un režisors vairākiem uzvedumiem Siguldas Opermūzikas svētkos, Bauskas pilsdrupās, Cēsīs, Piebalgā, Arlas mūzikas festivālā Francijā u.c.: Dž. Rosīni  Seviļas bārddzinis (1988), Ž. Bizē Karmena (1991-95), Dž. Vedi Rigoleto (1992), Dž. Pučīni Turandota  (1994), Dž. Verdi Nabuko (2000), Alfrēds Kalniņš Baņuta (1999), P. Maskanji Zemnieka gods (2004), Jānis Kalniņš Hamlets (2004) u.c. 1980-87 un kopš 1995 pasn. režijas, kā arī scenārija meistarības mākslu LK Horeografijas nodaļā un Operas klasē, turienes studijā Figaro iestudējis operas: Jānis Kalniņš Lolitas brīnumputns (2003), D. Čimaroza Slepenās laulības (2004) u.c., kā arī operu fragmentus un montāžas. Kopš 1970 izveidojis vairākus simtus scenāriju un režiju – svinīgiem, brīvdabas un galā koncertiem un sarīkojumiem, kultūras darbin. jubilejām, novadu dz. svētkiem u.c., to vidū programmu Ljas dienai Vispasaules izstādē EXPO 2000 Hannoverē, Vācijā. Bijis baleta uzvedumu libretu autors Klaipēdas Muz. t-rī – Mana Lietuva (2005, D. Doļska mūz.), Sveiks, Čarlij (2005, Č. Čaplina mūz.). Ierosinājis un īstenojis kultūras projektus, tostarp Baņutas muzeja izveidi Piebalgā. Kopš 2006 – Rīgas domes Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors. Latvijas T-tru sav., RLB, Dantes Aligjēri b-bas, Rotary International biedrs, Baņutas fonda direktors. Bijis šo biedrību valdes loceklis, Rīgas Rotari kluba prezidents (1994-95). No 2006 Rīgas Lielo pieminekļu aģentūras direktors, 2011 ievēlēts RLB priekšsēdi. Apbalvots ar TZO (2002), Paul Harris Fellow medaļu (ASV, 2005).

DARBI. Raksti: Divi vakari [par Kioko Hiratas izrādēm] // PJ, 1979. 17. X; Medicus Noster [par suflieri A. Dievkociņu] // RB,1980. 19. XII; Johanna Benjamiņa // LunM Ljā,1999. 8. VII; Perpetuum mobile  // Rotari 100 pasaulē un Latvijā,R. 2006; raksti un anotācijas LNO izrāžu programmās; u.d.c.

LIT.: Spertāle D., Ar karstu sirdi un vēsu prātu // PJ, 1981. 29. III; Briede V., Latviešu operteātris, R. 1987, 182. lpp.; Pamše K., Ņujorka, Meirāni, Ļeņingrada // Skolotāju Avīze, 1988. 20. VII; [bez. aut.] Par maz mīlam // Sieviete, 1991, 5/6, 24.lpp.; Lūsiņa I.., Mīlestība ir operas pamats // Diena, 1999. 12. II; Pamše K., Dzīve mākslā // Brīvā Lja, 1999. 6. II, 13. II; Pētersone O., Baņutas krustdēls // RB, 1999. 11. II; Pelūde A., Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks // Ieva, 2002, 38, 10. lpp.; Krauja V., Starp mūsu zemi un Itāliju // Latvijas Avīze, 2006. 21. I

A. Klotiņš