01.04.2015.

Sveicam mūsu jubilārus!


Sveicam mūsu biedrus apaļajās jubilejās aprīlī!

Daudz laimes Marinai Janaus, Astrai Krēsliņai, Marutai Bičkai, Inesei Čačai, Inesei Pabērzai, Alvim Hermanim un Jānim Purmalim!

skatīt


27.03.2015.

Pasniegtas balvas Teātra māksliniekiem par izciliem sasniegumiem.


Atzīmējot Starptautisko Teātra dienu, šodien, 27.martā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā svinīgā ceremonijā tika pasniegtas balvas par izciliem sasniegumiem Teātra mākslā.

Laureātus sveica iepriekšējo gadu balvu laureāti, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pārstāvji,  draugi un kolēģi, kā arī laureātiem tiks pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotas goda zīmes – ordeņi.

Ar patiesu saviļņojumu Lilitas Bērziņas balvu no aktrises Lāsmas Kugrēnas rokām saņēma  Jaunā Rīgas teātra aktrise SANDRA KĻAVIŅA, kas neslēpjot savu aizkustinājumu pateicās savam teātrim un visiem tajā strādājošajiem cilvēkiem. Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna, kura Lilitas Bērziņas balvu saņēma 2014.gadā, atsaucot atmiņā brīdi, kad Sandra Kļaviņa pirmo reizi saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu, novēlēja Sandrai Kļaviņai „nekad nezaudēt to apjukušo mazo meiteni sevī”.

Mākslinieci ar dziesmu no Latvijas Nacionālā teātra izrādes „Kabarē” sveica aktieris Mārtiņš Brūveris. 

2014.gada Harija Liepiņa balvas laureāts Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs pasniedza Harija Liepiņa balvu Liepājas teātra aktierim EGONAM DOMBROVSKIM un netaupīja kolēģim gan siltus vārdus un laba vēlējumus, gan dzejas rindas krievu valodā. 

„Esmu ļoti pagodināts, laimīgs un saviļņots, ka varu stāvēt uz šīs skatuves un saņemt šo balvu un vēlos piebilst, ka esmu emocionāli bagāts cilvēks strādājot teātrī,” tā aktieris Egons Dombrovskis.

Aktieri sveica arī komponists Raimonds Tiguls un Latvijas Kultūras akadēmijas studente Elīna Avotiņa ar dziesmu „Ļauj man zināt”, ko Egons Dombrovskis izpilda Dž. Dž. Džilindžera izrādē „Killlera dienasgrāmata”.

Helēnas Tangijevas Birznieces balvu baleta dejas pedagoģei un vēsturniecei GUNTAI BĀLIŅAI pasniedza 2014.gada balvas laureāts Haralds Ritenbergs, kurš pauda savu prieku pasniegt šo baletam tik nozīmīgo un prestižo balvu un vēlēja Guntai Bāliņai veiksmi turpmākajā darbā, savukārt Gunta Bāliņa pateicās profesoram Pēterim Krilovam un dejotājai, horeogrāfei Olgai Žitluhinai par iespēju būs Latvijas Kultūras akadēmijas saimē un pasniegt studentiem klasisko deju.

Kultūras akadēmijas studenti turpināja klātesošos priecēt ar dziesmu no izrādes „Mauglis”.

Pēc viena gada pārtraukuma tika pasniegta arī  Eduarda Smiļģa balva un šogad to saņēma režisore INDRA ROGA, kura savā pateicības runā akcentēja, „režisori ir neprāši, kuru uzdevums – pacelt tautu garīgi.”

*Teātra dienas balvas tiek pasniegtas jau kopš 1986. gada, kad Eduarda Smiļģa balvu saņēma Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš un Artūrs Dimiters. 1987. gadā pirmo reizi tika pasniegta Lilitas Bērziņas balva aktrisei par izciliem sasniegumiem teātra mākslā un to saņēma Vija Artmane un Astrīda Kairiša. 1996. gadā par izciliem sasniegumiem baleta mākslā Lita Beiris saņēma Helēnas Tangijevas - Birznieces balvu, savukārt 2005. gadā tika iedibināta tradīcija pasniegt Harija Liepiņa balvu aktierim par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā un to saņēma Ivars Puga.

Balvu kandidātus iesniedz Latvijas profesionālie teātri, bet balvu laureātus nosaka biedrības Latvijas Teātra darbinieku savienības valde aizklātā balsojumā

Pateicamies par atbalstu SIA „LDZ CARGO”, SIA „Admirāļu klubs”, Latvijas Profesionālajai aktieru apvienībai,   SIA „Nomeda” un  „Ziedu ekspresis”!

LILITAS BĒRZIŅAS BALVA Jaunā Rīgas teātra aktrisei Sandrai Kļaviņai par spilgtu māksliniecisku sniegumu izrādēs „Peldošie – ceļojošie” (loma – Ļoļečka Carevska, režisors – Vladislavs Nastavševs, pirmizrāde 2014. gada 29. janvārī) un „Ilgu tramvajs” (lomas – Stella, Junisa, režisore – Inese Mičule, pirmizrāde 2013. gada 12. septembrī).

         Sandra Kļaviņa Jaunajā Rīgas teātrī strādā jau kopš 1997. gada, kad kļuva par štata aktrisi, bet jau pirms tam, vēl studente būdama, viņa piedalījās vairākās JRT izrādēs. Šajā laikā viņa teātrī nospēlējusi gandrīz 50 lomas dažādu stilu un žanru izrādēs. Ar katru jaunu lomu ir augusi aktrises meistarība un profesionālā varēšana.

          Sandru Kļaviņu raksturo nopietna attieksme pret darbu un liela iedziļināšanās lomā – viņa nekad ne pret vienu lomu nav izturējusies pavirši vai neapzinīgi. Sandras radītajiem tēliem piemīt izteikta, mērķtiecīgi virzīta griba, kas skatītājiem ļauj iepazīt attēlotos varoņus ne tikai konkrētajos notikumos, kas risinās uz skatuves, bet spriest par šo tēlu pagātni un iespējamo nākotnes attīstību. Viņas veidotie tēli izceļas ar ļoti daudz precīzām detaļām, kas tiem piešķir īpašu ticamības pakāpi un atpazīstamību.

 2004./2005. gada sezonā Sandra Kļaviņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada aktrise par Natālijas Petrovnas lomu izrādē „Mēnesis uz laukiem”, kā arī Katrīnas lomu izrādē „Līze Luīze”. Abu iestudējumu režisore – Māra Ķimele.

         Pēdējos gados Sandra Kļaviņa vairākkārt nominēta šai balvai – 2013./2014. gada sezonā par Ļoļečkas Carevskas lomu izrādē „Peldošie – ceļojošie”, savukārt 2012./2013. gada sezonā par Lauras lomu izrādē „Tēvs”.

         Režisore Māra Ķimele: „Pirmais vārds, kas nāk prātā, iedomājoties aktrisi Sandru Kļaviņu, ir – jūtīgums. Neapšaubāmi Sandrai ir Dieva dots talants, viņa ir dzimusi aktrise, apveltīta ar brīnišķīgu humora izjūtu, lieliska raksturotāja, vienlīdz labi spēj tēlot gan bērnus, gan vecenes, un tomēr – Sandras Kļaviņas izcilība visspēcīgāk izpaužas lomās, kurās nepieciešams viņas jūtīgums. Laura Ibsena „Tēvā”, Emīlija Šekspīra „Otello”, Jeļizaveta Tolstoja „Dzīvajā mironī”, Natālija Turgeņeva „Mēnesī uz laukiem” un daudzas citas sarežģītās, augstās klasikas varones Sandras izpildījumā kļūst dzīvas, tuvas, izsauc publikā līdzpārdzīvojumu. Sandra Kļaviņa spēj attaisnot un padarīt dabisku vissarežģītāko lomas zīmējumu un ir dzīva, jūtīga partnere. Pēdējos gados ir mainījies Sandras Ķļaviņas aktrises ampluā, un es nešaubos, ka kvēlās mīlētājas nomainīs spēcīgi dramatiski tēli, kuros atkal būs nepieciešams Sandras izcilais jūtīgums.”

         Aktieris Vilis Daudziņš: „Brīnišķīga aktrise ar ārkārtīgi dziļu un noslēpumainu emocionālo pasauli. Aktrise, kas lomu veido ar sirdi. Ja man zināmajām aktrisēm lūgtu uz skatuves parādīt skumjas, šaubos, vai kāda to varētu izdarīt skaistāk un reizē smeldzīgāk par Sandru. Mēs jau 18 gadus spēlējam uz vienas skatuves, un ir brīnišķīgi, ja kolēģis, kuru tik labi pazīsti, spēj aizvien pārsteigt. Kā Sandra spēlē Ļoļečku Carevsku izrādē „Peldošie – ceļojošie”... Tā ir jūtu ekvilibristika. Kas tas ir par mehānismu, ko viņa lieto, man nav zināms, bet tas ir apbrīnojami. Prieks, ka Sandra izvirzīta Lilitas Bērziņas balvai, un prieks, ka mēs spēlējam uz vienas skatuves.”

         Silvija Radzobe recenzijā par izrādi „Peldošie – ceļojošie”: „Sandra Kļaviņa Ļoļečkas lomā veikusi burtiski varoņdarbu, uzminot manierīgās un tukšās lelles psihisko darbību mīklu, kas viņas un Lavrentjeva garos dialogus, ko romānā lasīt diezgan apnicīgi, izrādē padara par aizraujošu priekšnesumu. (Jā, tieši priekšnesumu, jo, lai gan visbiežāk Lavrentjevs un Ļoļečka tiekas divatā, kundze izturas tā, it kā sniegtu izrādi ieinteresētam skatītāju lokam.) Ļoļečka, inscenēdama savu dzīvi pēc franču romānos aprakstīto kurtizāņu parauga, tik ļoti saaugusi ar lomu, ka tā kļuvusi par viņas otro, bet varbūt vienīgo dabu – viņa vīrieti vilina un atgrūž, solās tam un liedzas, saka „jā” un apgalvo „nē”, bet uz pārmetumiem nekonsekvencē parausta plecus un atbild „nezinu”. Un, lūk, Sandras Kļaviņas lielais uzminējums: viņas varone tiešām nezina, nevis melo, ka nezina. Un skatītāju zāle līdz ar Lavrentjevu ceļas un krīt, kā izrādās, veltīgos cerību viļņos uz skaidru atbildi. Var jau būt, ka paraugs, kam izrādē seko Ļoļečka, nebūt nav bezaispriedumainās francūzietes – romantisma perioda “kamēliju dāmas”, bet krietni senāki paraugi, teiksim, antīkās Grieķijas Aspazijas, par ko liecina sārtais plisētais bezpiedurkņu tērps, kurš stilizē grieķu hitonu un lieliski izceļ vingrās miesas bālumu, kā arī diadēma no „dārgakmeņiem” un spalvām, bez kuras Ļoļečka neparādās sabiedrībā. Laiskās pludlīnijas pozas, gurdās kustības, ar kādām Ļoļečka, teiksim, iekārtojas uz sāniski apgāztā flīģeļa izliektās trijstūra malas kā uz dīvāna, viņu pašu padara līdzīgu dzīvam jūgendstila izrotājumam. Sievietes tēla stilizācijai.”

HARIJA LIEPIŅA BALVA Liepājas teātra aktierim Egonam Dombrovskim.

„Ar Egonu Dombrovski, šķiet, nav jāiepazīstina neviens skatītājs – viņš ir viens no spožākajiem savas paaudzes aktieriem Latvijā.

Neskatoties uz jauna aktieru kursa ienākšanu Liepājā, E. Dombrovskis joprojām ir viens no nodarbinātākajiem aktieriem – ik sezonu skrupulozi izveidojot 3-5 jaunas lomas, atklājot sevī aizvien jaunas krāsas. Nemainīga ir arī skatītāju mīlestība pret aktieri – jau septiņus gadus Liepājas Kultūras pārvalde rīko balsojumu par labāko un mīļāko aktieri, E. Dombrovskis balvu ir ieguvis sešas reizes.

Vairākas reizes izvirzīts „Spēlmaņu nakts” balvai dažādās nominācijās – 2004./2005. gadā „Labākais aktieris” (par Leofrolda Brempeļa lomu izrādē „Par Purna tiesu”); 2010./2011. gadā „Labākais aktieris otrā plāna lomā” (par Doka lomu L. Bernsteina mūziklā „Vestsaidas stāsts”). Balvu saņēmis 2006./2007. gada „Spēlmaņu naktī” nominācijā „Labākais aktieris” par trim lomām – Jans (D. Kings „Killlera dienasgrāmata”), Voiņickis (A. Čehovs „CV. Tēvocis Vaņa) un Vilcēns (G. Landau „Sniegbaltītes skola”). 2009. gadā saņēmis arī Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) balvu „Āksta cepure”.

Pie izcilākajām aktiera lomām vēsturiskā šķērsgriezumā pieskaitāmas: Jurčiks izrādē „Hanana”, Voiņickis izrādē „CV. Tēvocis Vaņa”, Vīrs izrādē „Ragana”, Vilcēns izrādē „Sniegbaltītes skola”; Jans izrādē „Killlera dienasgrāmata”, Zilovs izrādē „Pīļu medības”, taču tās ir lomas, par kurām pēdējo gadu laikā runāts nepārtraukti.

Aktiera daudzveidību un spēju iejusties jebkurā tēlā, spilgti atklāj viņa pēdējo sezonu darbi – Didzis mūziklā „Pūt, vējiņi!” („Ne Egona Dombrovska Didzim, ne Ineses Kučinskas Mātei sižetiski it kā nav atvēlēts daudz vietas, tomēr aktieri ar savu harizmu pilnībā pārņem skatuvi.” Zane Radzobe); Gubeta izrādē „Lukrēcija Bordžija” („E. Dombrovskis zīmē ļaundara – miesassarga tēlu lakoniskiem, precīziem trāpījumiem.” Ilze Kļaviņa); („Fascinējošs aukstasinīgā un savas jūtas meistarīgi slēpjošā Gubetas lomā ir Egons Dombrovskis.” Līga Ulberte); Pudiķis izrādē „Indulis un Ārija” („Ir vajadzīgs īpašs šarms un pievilcība, lai šādu kustību tīklojumā izdotos notvert skatītāja uzmanību. Vislabāk tas izdodas Egona Dombrovska Pudiķim.” Valda Čakare) u.c.

Tomēr par aktiera virsotni pēdējā gada laikā jāuzskata Vinstona Smita atveidojums izrādē „1984”.

Izrādei „1984” izcilus vārdus veltījuši teātra profesionāļi, recenzijas tikušas publicētas visos lielākajos Latvijas medijos, īpaši akcentējot E. Dombrovska veikumu iestudējumā: „E. Dombrovskis Vinstona lomā ir izcils. Viņš nospēlē raksturu attīstībā – no kaismīga opozicionāra, kas ar savu ticību, enerģiju un personības spēku uzlādē nospiedošo nebrīves gaisu, līdz cilvēkam – vrakam ar apdzisušu skatienu.” (Līvija Dūmiņa „Deviņi dažādu paaudžu aktieri strādā vienādi spēcīgā, enerģiskā intensitātē, bet izrādes emocionālais centrs tomēr ir E. Dombrovska spoži nospēlētais Vinstons” (Līga Ulberte); „Pateicoties E. Dombrovska precīzajam aktierdarbam, teju neticamā caurspīdīgumā ieraugām Vinstona domāšanas procesu. Rodas izjūta, ka loma ir rakstīta tieši šim aktierim” (Dita Jonīte); „Viena no E. Dombrovska labākajām lomām vispār, ko viņš ir nospēlējis savā aktiera karjerā. Egons ir absolūtais aktieris, kurš var nospēlēt pilnīgi visu” (Līga Ulberte).

Iestudējums „1984” aktierim bija pirmā satikšanās ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kura aktieri raksturo šādi: „Aktierim Egonam Dombrovskim, manuprāt, vairs nav sevi jāpierāda kā ļoti jūtīgu un vienlaicīgi ar ārkātīgu jaudu apveltītu aktieri, kurš spēj iemiesot vissarežģītākos raksturus. Egonam atliek vien tajā visa nepazaudēt sevi un savu veselību, jo viņš to dara tik sirsnīgi un pašatdevīgi, ka pēdējais par ko domā ir viņš pats. Šāda mīlestība uz profesiju, manuprāt, ir vienīgā patiesā panākumu ķīla, bet kaut nedaudz lielāka saudzība pret sevi pašu, Egonam nenāktu par ļaunu. Tāpēc ik katra atzinība, šim talantīgajam un ar milzīgajām darba spējām apveltītajam aktieriem, nebūs par daudz.”

Egona Dombrovska talants, iedziļināšanās katrā lomā neatkarīgi no tās lieluma vai nozīmīguma, godprātīga attieksme pret darbu un skatuviskā harizma padara viņu par ievērojamu, ļoti īpašu un nebaidāmies teikt labāko savas paaudzes aktieri Latvijas teātru vidē.”

 (Liepājas teātra valdes loceklis Herberts Laukšteins)

HELĒNAS TANGIJEVAS - BIRZNIECES BALVA Guntai Bāliņai par augstvērtīgu pedagoģisko un baleta mākslas zinātniski – pētniecisko darbu.

             Gunta Bāliņa dzimusi 1955.gada 22.jūlijā. Beigusi RHV 1972.gadā I. Strodes vadībā. No 1971.gada vēl esot RHV audzēkne tika uzņemta LNO baleta trupas sastāvā. No 1971 – 1994.gadam bijusi LNO vadošā soliste un sasniegumiem baleta mākslā 1989.gadā piešķirts LPSR Nop. bag. skatuves mākslinieces nosaukums. Piedalījusies visās ārzemju turnejās vairāk kā 20 pasaules valstīs tādā veidā popularizējot Latvijas baleta mākslu pasaulē. Pēc aktīvās baleta mākslinieces radošajiem gadiem 1994 pievērsās pedagoģiskajai darbībai.  LNO baleta pedagogs – repetitors, Studiju kursa Skatuves deja docēšana Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedrā, apakšprogrammā Dramatiskā teātra aktiera māksla, kopš 2013 Studiju kursa Klasiskās dejas teorija un metodika profesore Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedrā, apakšprogrammā Laikmetīgās dejas horeogrāfija. No 1997 – 2000 bijusi  klasiskās dejas pedagogs RHV, 2001 – 2005 E.Veizāna Modes deju studijas pedagoģe, 2003– 2007 Dailes teātra dejas pedagoģe, 2004- 2012 A.Daņiļēviča dejas skolas pedagoģe, 2011 – Džeza studijas Body&Soul klasiskās dejas pedagoģe, 2006 - VJIC mūsdienu dejas konkursu žūrijas loc., 2009 – 2013 Džeza studijas „Body&Soul” klasiskās dejas pedagoģe, 2014 – 2015 JVLMA bakalaura un maģistra programmu diplomdarbu.

           Paralēli baleta mākslas pedagoģiskai darbībai 2014.gadā aizstāvēts un iegūts  doktora zinātniskais grāds Dejas pedagoģijā par pētījumu „Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra baleta pedagoģiskā un mākslinieciskā vērtība Latvijas kultūrā”. Par nozīmīgāko darbu Latvijas baleta vēsturē uzskatāma 2006.gadā publicētā „Latvijas baleta enciklopēdija” (sadarbībā ar baleta vēsturnieci I.Biti). Šobrīd Gunta Bāliņa aktīvi darbojas laikmetīgās un klasiskās dejas jomā esot VJIC rīkotajās skatēs kā žūrijas locekle.

EDUARDA SMIĻĢA BALVA režisorei Indrai Rogai

            „Indra Roga – viena no spēcīgākajām režisorēm inscenētājām Latvijas teātrī, kas pārliecinoši un neatlaidīgi iet savu ceļu mākslā, izrādēs risinot garīgus un eksistenciālus jautājumus, pētot cilvēka dvēseles struktūru un apziņas attīstību, indivīda attiecības ar tautu, mākslinieka “autsaidera” statusu pragmātiskā sabiedrībā cauri laikiem. Sākotnēji atsevišķi teatralizēti elementi Indras Rogas izrādēs tika izmantoti, lai padarītu vieglāk uztveramu tēlu psiholoģisko zīmējumu un distancētu no tiešas iespējas identificēties ar redzamo uz skatuves, šobrīd to nomainījusi ekspresīva izteiksme, spēlējoties ar cilvēku-masku savstarpējām sadursmēm, pretstatot tos garīgu ceļu ejošam indivīdam.  Viņas izrādēm raksturīga sarežģīta struktūra, paralēli galvenajai līnijai veidojot sazarotu attiecību tīklu, kas veido fonu un vienlaikus raksturo laikmetu un vidi. Indras Rogas izrādes no citu režisoru darbiem šķir arī spilgta vizualitāte, un nereti darbojošās personas ir šīs izrādes-“gleznas” galvenais objekts, kas pilnvērtīgi funkcionē un ir uztverams tikai kontekstā ar visu izrādes vizuālo un skanisko partitūru.”

(Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra direktora palīgs repertuāra jautājumos)

 Pie nozīmīgākiem Indras Rogas iestudējumiem pieder H. Ibsena “Nora”, V. Šekspīra “Karalis Līrs”, A. Ostrovska “Līgava bez pūra”, G. Janovska “Uz neatgriešanos”, L. Stumbres “Smiltāju mantinieki”, R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, Dž. Kendera, F. Eba, Dž. Masterofa “Kabarē”, M. de Unamuno “Migla” Latvijas Nacionālajā teātri, M. Bulgakova “Zoikina kvartira (Zojkas dzīvoklītis)” un B. Pasternaka “Doktors Živago” Valmieras drāmas teātrī.

 

skatīt


26.03.2015.

Sveiciens Starptautiskajā Teātra dienā!


Starptautiskā Teātra institūta Latvijas centra apsveikums Starptautiskajā Teātra dienā 2015

STARPTAUTISKO TEĀTRA DIENU 1961. gadā dibināja Starptautiskais Teātra institūts un teātra cilvēki visā pasaulē to ik gadus atzīmē 27. martā.

 Par godu šiem svētkiem tiek organizēti neskaitāmi nacionāli un starptautiski pasākumi.

Viena no nozīmīgākajām tradīcijām ir Starptautiskās Teātra Dienas Vēstījuma  pasaulei  publicēšana, ar kura palīdzību, ITI izvēlēta, ietekmīga, pasaulē pazīstama persona dalās savās pārdomās par tēmu -Teātris kā miera kultūra.

Starptautiskās Teātra dienas vēstījuma autors 2015. gadā ir izcilais Polijas teātra režisors Kšištofs Varļikovskis, kurš ir strādājis Varšavas teātrī Rozmaitosci, nodibinājis  Varšavas Jauno teātri, iestudējis daudzās pasaules valstīs, bijis Pītera Bruka, Džordžo Strēlerta, Kristiāna Ļupas asistents, Eiropas teātra balvas Jaunās Teātra realitātes 2008. ieguvējs, šobrīd Kšištofs Varļikovskis ir viens no dramatiskā un muzikālā teātra līderiem Eiropā.

Kšištofa Varļikovska Starptautiskās Teātra dienas vēstījums 2015

Teātra meistarus visbiežāk var sastapt tālu no teātra. Viņi parasti ir tie, kas ar teātri nenodarbojas kā ar mašinēriju, kas tradicionāli reproducē klišejas un ierastās normas.Tieši viņi atrod pulsējošus avotus un dzīvu upju straumes, kas met līkumu teātru zālēm, kur ik dienas pulcējas neskaitāmi ļaužu pulki, kuri cīnās ar kaut kādu izdomātu pasauļu atdarināšanu.

 Mēs atdarinām tā vietā, lai radītu savas pasaules, koncentrētas, saistītas debatēs ar skatītāju un spēcīgām emocijām, kas noris slēpti, un tieši teātris tās vislabāk prot atklāt.

Tādus vadītājus visbiežāk atrodu prozā. Šodien pastāvīgi un ik dienas domāju par rakstniekiem, kuri aptuveni pirms simts gadiem pravietiski, lai arī atturīgi aprakstījuši Eiropas Dievu mijkrēsli, kas mūsu civilizāciju ieskāva tumsā, kas vēl nav izklīdināta. Es te domāju par Franci Kafku, Tomasu Mannu un Marselu Prustu. Šodien es te praviešu pulkā iekļautu vēl arī  Džonu Maksvelu Kutzē.

Viņu kopīgā pasaules gala neizbēgamības  sajūta, - ne planētas, bet gan cilvēku attiecību modeļa,  mūsu kārtības un dumpju dēļ, - šī sajūta mums mokoši seko. Mums, kas dzīvojam pēc pasaules gala. Saistībā ar noziegumiem un konfliktiem, kas aizdedzina aizvien jaunas vietas, pat ātrāk nekā var paspēt visur esošie mēdiji. Šie ugunsgrēki gan ātri apnīk un pazūd no preses slejām, bet mēs jūtamies bezpalīdzīgi  šausmās un ielenkumā. Nespējam vairs būvēt torņus, bet mūri, kurus spītīgi veidojam, nepasargā mūs no nekā, tieši pretēji, tie paši  prasa aizsardzību un rūpes, kas aprij mūsu dzīves enerģiju. Mums vairs nav spēka, lai mēģinātu saskatīt, to, kas ir aiz vārtiem, aiz mūra. Bet tieši tādēļ jāpastāv teātrim, un tajā jāmeklē teātra spēks. Ielūkoties tur, kur skatīšanās ir aizliegta.

„Leģenda mēģina izzināt nezināmo. Bet ja tā sākas patiesības dzīlēs, tad beigas tā atrod neizprotamajā,”- šos vārdus, kurus Kafka attiecināja uz metamorfozēm leģendā par Prometeju, es spēcīgi attiecinu uz to, kādam jābūt teātrim, un tādu teātri, kas aizsākas patiesības dzīlēs un beigas rod neizprotamajā, visiem teātra darbiniekiem, tiem kas uz skatuves un tiem, kas zālē, novēlu no visas sirds.

 No poļu valodas tulkoja: Brigita Siliņa

 

skatīt


23.03.2015.

Apdrošināšanas polises vecmeistariem


A. god./ Ļ. cien vecmeistari!

Sakarā ar to, ka mūsu ikgadējais sponsors šogad nepiešķīra līdzekļus veselības apdrošināšanas polišu iegādei, fonda valde ārkārtas sēdē 20. martā pieņēma lēmumu, ka savu finansiālo iespēju robežās palīdzēs ar polišu iegādi, izmantojot līdzekļus no fonda uzkrājumiem.

SIA "Balta" ir izveidojis mums apdrošināšanas piedāvājumu - polise A4 par 268 EUR.

Tā kā fonda līdzekļi ir ierobežoti, valde nolēma, ka šā gada martā tiks iegādātas 32 polises, no kurām 18 polises fonds apamksās pilnā apmērā un 14 - daļēji. Jūnijā, pēc uzveduma "Es Esmu" tiks veikta atkārtota polišu iegāde vēl apmēram 15 vecmeistariem.

Atbalsts polišu iegādei tiks izsniegts pēc šāda principa:

• Senioriem, kas PĀRSNIEGUŠI 80 gadu vecumu, polises summu fonds apmaksās simtprocentīgā apmērā.

• Senioriem, kas ir vecuma grupā LĪDZ 80 gadiem, tiek dota iespēja iegūt polisi veicot pašiemaksu 50 EUR apmērā. Atlikušos 218 EUR apmaksās fonds. Šis pats piedāvājums attiecas arī uz tiem senioriem, kas saņem MŪŽA STIPENDIJU.

Vairāk informācijas pa tālr. 20391035 (Māra Dzene).

Fonda konta numurs:

LV65UNLA4309582634082734


skatīt


23.03.2015.

2015. gads ar Teātra Vēstnesi ir sācies!


Klajā nācis 2015. gada “Teātra Vēstneša” 1. numurs, mūsu redakcijai ir pievienojies Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, kino un teātra režisors Pēteris Krilovs, kurš piedāvā numura tēmu – klišejas jeb labi pārbaudīti paņēmieni, ar kuriem mēdz izlīdzēties ne tikai aktieri, bet arī komponisti, režisori, žurnālisti un arī politiķi. Kāda ir recepte, lai no klišejām izvairītos, par to savā rakstā runā Pauls Raudseps, bet par to, kā mums attiekties pret politiķu štampiem – Eduards Liniņš. Savukārt par teātra mākslas klišejām pieredzē dalās Uldis Dumpis, Baiba Broka, Vilis Daudziņš.

Īpaša uzmanība numurā pievērsta Raiņa gada pārliecinošajam sākumam izrādē “Raiņa sapņi”, par to ne tikai Maijas Svarinskas un literatūrzinātnieka Paula Daijas recenzijās, bet arī divu teātra komponistu sarunā – Jēkabu Nīmani, “Raiņa sapņu” mūzikas autoru, iztaujā Edgars Mākens. Pārējās divas numura intervijas – ar Dailes teātra aktrisi Indru Briķi, kura dalās pārdomās ne vien par aktrises, bet arī pedagoģisko darbu, un Valmieras drāmas teātra aktieri Mārtiņu Meieru. Rubrikā Vārds teātra cilvēkiem uzstājas Daiga Kažociņa, Anta un Mairita Krūmiņas un Žanna Lubgāne, bet rubrikā Jaunie teātrī – Ineses Pudžas portrets, jo Inese visās izrādēs “bliež” jeb strādā ar simtprocentīgu atdevi.

Izsekojot aktuālajam procesam Latvijas teātros, vērtējums tapis par A. Maskata “Valentīnu” (apaļā galda formātā), gan par JRT un Alvja Hermaņa “12 krēsliem”, Dailes teātra “Saules bērniem” un “Ugunsgrēkiem”, Liepājas teātra “1984”, Latvijas Nacionālā teātra “Jaunā ārsta piezīmēm” un “Vaņu” Ģertrūdes ielas teātrī, Valmieras teātra “Nāves deju” un “Balle būs”, Leļļu teātra “Emīlu un Berlīnes zēniem”. Mūsu autoru lokā – Valda Čakare, Silvija Radzobe, Maija Uzula-Petrovska, Edīte Tišheizere, pēc ilgāka laika “Teātra Vēstnesī” atgriezušās arī Undīne Adamaite un Andra Rutkēviča. Žurnāls piedāvā ieskatu arī Baltijas un Rietumeiropas teātrī.

“Teātra Vēstnesis”  nopērkams Latvijas teātros, Jāņa Rozes grāmatnīcās un NARVESEN kioskos, bet visērtāk to iegūt, abonējot Latvijas pastā ar numuru 2312

skatīt

© 2015 LTDS / all rights reserved / designed by Emīls Linga