22.11.2017.

Noslēdzies “Spēlmaņu Nakts 2016/2017” skatītāju balsojums


Laikā no 23.oktobra līdz 20. novembrim 11 Latvijas profesionālajos teātros, kā arī Spēlmaņu nakts oficiālajā interneta vietnē spelmanunakts.lv un Latvijas Sabiedrisko mediju portālā Lsm.lv teātra skatītāji varēja nobalsot par saviem favorītiem kategorijās Gada izrāde, Gada aktrise un Gada aktieris. Kā ierasts, 23.novembra vakarā Dailes teātrī notiks Spēlmaņu nakts apbalvošanas ceremonija, kurā tiks pasniegtas balvas 18 kategorijās, kā arī balvas par mūža ieguldījumu Teātra mākslā, žūrijas specbalva, Bērnu žūrijas simpātiju balva un skatītāju simpātijas balvas. Ar balvu pretendentu sarakstu var iepazīties spelmanunakts.lv.

Skatītājiem, kas balsojuši teātros bija iespēja laimēt biļetes uz teātru izrādēm, savukārt tiem, kas balsojuši internetā  - ielūgumus uz apbalvošanas ceremoniju.

 

Teātra biļešu laimētāji:

Latvijas Nacionālais teātris: Ilze Ruskule un Edgars Briedis

Dailes teātris: Ingrīda Riekstiņa un Laine Helmane

Jaunais Rīgas teātris: Ieva Ozolīte un Elīna Baltskara

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris: Jānis Dzenis un Indra Leitāne-Valdmane

Valmieras drāmas teātris: Anna Ulberte un Sandra Ziediņa

Liepājas teātris: Iveta Grīva un Līga Zemīte

Latvijas Leļļu teātris: Artūrs Lazdiņš un Valentina Balašova

Daugavpils teātris: Modrīte Snegoviča un Teiksma Dimante

Latvijas Nacionālā opera un balets: Solvita Ulmane un Ženija Krūzmētra

Ģertrūdes ielas teātris: Vija Otomere un Evita Feldentāle

Dirty Deal Teatro: Liene Bērtaite un Dana Misiņa

 

Ielūgumus uz “Spēlmaņu Nakts” ceremoniju 2 personām iegūst:

Dina Suhanova un Ilze Loreta. 

Ar teātra biļešu laimētājiem sazināsies teātru administrācijas, bet  ar ceremonijas ielūgumu ieguvējiem – Latvijas Teātra darbinieku savienība.

Gada balvas teātrī “Spēlmaņu Nakts” norises atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Borisa un Ināras Teterevu fonds.

 

 

skatīt


15.11.2017.

IN MEMORIAM


ATVADU VĀRDI

 JURIS GAGAINIS

 26.09.1944 – 12.11.2017

 Mūsu pēdējā saruna piektdien, kad Juris Gagainis satikās ar saviem studentiem, pārtrūka nepabeigta. Svētdien apstājās viņa godīgais un vīrišķīgais gājums uz šīs pasaules. Vispār jau visas sarunas paliek nepabeigtas. Īpaši ar cilvēkiem, kuri atstāj nezūdošas vērtības mūsu garīgajā pieredzē. Kuri ietekmē un veido sajūtas, domāšanu un atklāsmes. Ar Juri tādas sarunas bija nepārtraukti gadu desmitus, kopš viņš sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā (1980). Reizēm nokāpu pagrabā, tuvāk zemei, kur atrodas viņa dibinātā Metāldizaina nodaļa, reizēm viņš uzkāpa manā darba telpā, kā pats smējās – tuvāk debesīm.

Sarunas par iecerēm, paveikto, mākslinieka un pedagoga dzīves jēgu, piepildījumu. Skaidrā un dzidrā valodā. Reizēm viņš atkārtoja – vienkārši vajag ievērot desmit baušļus. Un tie nebija lēti vārdi, jo Juris šos noteikumus bija pieņēmis, iekalis un ievēroja kā savas esības pamatus.

Juris Gagainis bija un joprojām ir Latvijas titulētākais un pazīstamākais metālmākslinieks ar nozīmīgām balvām, goda diplomiem, uzvarām konkursos un starptautiskās izstādēs, jau kopš Sudraba medaļas saņemšanas Vispasaules rotu mākslinieku darbu izstādē Čehoslovākijā (1980). Tomēr šķiet, ka no daudzajiem apbalvojumiem par vērtīgākajiem viņš uzskatīja divus: Barikāžu medaļu “Par Latviju” (1991) un Triju Zvaigžņu ordeni (2006).

No visām skaistajām dāvanām, prieka, kuru Juris tik dāsni piešķīra mūsu sarunām, iespējams, augstākā ir atzinība, kuru Meistars izteica, kad, viņa aicināta, uzrakstīju ievadījumu personālizstādei “Kuģi piestāj Segewoldē” Siguldas kultūras un mākslas telpā “Siguldas Tornis” (2015), bija vārdi – “Jā, tas esmu es, nevaru neko piebilst”. Dažas domas no toreiz rakstītajām atkārtošu.

“Profesors Juris Gagainis ir Dzelzs vīrs.

Šo tēlaino metaforu izvēlējos ne tāpēc, ka viņa tēvs bija dzelzceļnieks un viņš pats – Latvijas metālmākslas simbols. Nē, drīzāk, lai nozīmes pārnesumu attiecinātu uz viņa ceļu, darīto, paveikto, sasniegto, ieguldīto, atklāto, principiem. Jo katra īsteni radoša personība zina, ka no vājuma gars negūst spēku. Apzīmējumu nelietoju tāpēc, ka Juris Gagainis savās mākslinieciskajās tieksmēs un to piepildījumos būtu dzelžaini nemainīgs, vienpusīgs, stindzināts, viendabīgs, vienmuļš, vienkāršots vai kā citādi atvieglināti tulkojams. Gluži pretēji – varētu teikt, ka viņš ir izturīgs un atvērts pulsējošam, mainīgam, spriegam dialogam. Šīs sarunas, kā filozofiskā, tā funkcionālā ziņā, atklāj viņa personības kodu. No visa kopuma trejus, manuprāt, būtiskus aspektus šifrēšu.

Pirmkārt, sakņu un pasaules elpas savijums harmoniskā līdzsvarā. Savus senčus viņš atrod starp Ziemeļvidzemes lībiešiem un Litenes amatniekiem, bet pats kļuvis par starptautiski novērtētāko nozares pārstāvi Latvijā. Viņš ir vienlīdz nacionāls un internacionāls. darbu tematika (veltījumi – putniem, vējiem, Daugavas plostniekiem, akmeņiem, jūrai, Rīgai, tautas dziesmai, citām vērtībām) un profesionālais pamats (tautas mākslas paņēmienu kopums, jauninājumi tehnoloģijās, godaprāts iecerēs, realizācijā) ceļas no latviskās piederības un iemanto atpazīstamību tuvās un tālās zemēs. Viņš regulāri rīko personālizstādes vai iekļaujas domubiedru ekspozīcijās Rīgā, citviet Latvijā, un tās atkārtoti redzējuši skatītāji Ungārijā, Somijā, Igaunijā, Krievijā, Norvēģijā, Ukrainā, Austrijā... Viņš dāvina mūsu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam savu līdzšinējā radošā mūža darbu zīmējumus, skices (380 vienības). Un viņa prāta, sirds un roku darinājumi kļūst par Valsts prezidenta dāvinājumiem ASV prezidentam Bilam Klintonam, Zviedrijas un Dānijas karaļu ģimenēm, Romas pāvestam Franciskam, arī par Aizsardzības ministrijas veltēm norvēģu, zviedru, dāņu aizsardzības ministriem. Viņa izlolotos, no skatuves dēļiem dīgstošos “zelta asnus” saņēmuši visi teātra sasniegumu izvērtējuma “Spēlmaņu nakts” laureāti, pie valsts labākajām skolām un skolotājiem aizlidojušas metāla “Pūces”, “Draudzīgā aicinājuma” kustības čaklākie saņēmuši mākslinieka veidotos diplomus un medaļas. Literāti tikuši pie Dzejas dienu balvas. Nav vietā  uzskaitīt visus tos pagodinājumus, kuriem formu, izskatu, nozīmi piešķīris Juris Gagainis. Tik varu piebilst, ka visā šajā vērienīgajā pasūtījumu darbu daļā ir arī Latvijas Kvalitātes asociācijas izmantotā “Latvijas kvalitātes balva”. Un bez pasmaida jāatzīst, ka Meistars uzlūkojams par Latvijas mākslas kvalitātes augstākās raudzes cēlmetālu.

Otrkārt – domas un materiāla proporcionāla atbilstība. Brīdī, kad laikmetīgās mākslas uzvaras gājiens bieži vien summējas kā paviršu frāžainību virknējums, kurš izsaka redzamā darinājuma nevarību, Juris Gagainis joprojām ievēro un īsteno visas amata prasmes, regulas, likumsakarības, jaunatklāsmes, pieredzi, nosacījumus, citas nepieciešamās maņas. Viņš skatītājiem rāda, kāda patiesība ietverta atziņā: “Amats – mākslas pamats”. Nereti, aplūkojot viņa darbus, sākotnējo valdzinājumu devis konkrētā darba tapšanas procesa un pabeigtības nolasījums. Loģika, izdoma, pamatotība, izsvērums, kompozīcija, krāsa, telpiskums, funkcija, forma, ritms, smalkums, spīdums, faktūra, padziļinājumi, samērs, attiecības... Visu izmantoto komponenšu sabalansējums, struktūra, pilnveide. Un tikai dziļākā izpētē grimstot, esmu meklējusi pēc darba nosaukuma, tvērusi tā sižetisko risinājumu, tēmas atklāsmi. Un ir gluži vienalga, vai aplūkojamais objekts ir rotas, svečturi, mazās formas (piemēram – pie sienas novietojamas telpiskas ainavas), gaismas ķermeņi, jau minētās balvas, kamīna dizains, strūklaka (piemēram – līdzdalība Ventspilī iecentrētajai “Saules laiviņai”), kapa piemineklis (piemēram – vecvecākiem Emmai un Pēterim Baložiem Jaunburtnieku kapos), interjera elements (piemēram – misiņa postaments mazajam Brīvības piemineklim Latvijas sūtniecībā Vīnē vai Melngalvju nama Lielās zāles nišās ievietotās 16. gs. bruņinieku tērpu kopijas sadarbībā ar bijušajiem audzēkņiem un tagadējiem kolēģiem katedrā Arvīdu Endziņu un Andi Silapēteri) jebšu kāds cits radošā izvēsuma liecinājums, kas tapis no dzelzs, sudraba, granīta, melhiora, tērauda, topāza, čuguna, papīra, misiņa, emaljas, zelta, porcelāna,  kas nu kuro reizi  no materiāliem ticis uzskatīts par atbilstošāku.  Nevar neredzēt, ka uzrunājošākais, fascinējošākais, paliekošākais Jura Gagaiņa mākslā ir tā saturiskā vienotība (tēma + forma), kas satinas, saskaņojas, sabalansējas, saaug. Dziļi personiskais, individuālais top par objektīvo, vispārējo.

Treškārt – uzticība tradīcijām un jaunatklāsmes urdījumu attiecību skaidrība. Kā pats reiz izteicās, tad vienmēr paticis mācīties un kaut ko darīt pirmo reizi. Skolnieks un Skolotājs vienlaikus. Ar savu neatlaidību, lieliem mērķiem, izpratni par goda jēgu. Ar savu skolu, kā ilggadējs Mākslas akadēmijas pedagogs (no 1980), kā nodaļas un katedras pamatu iecementētājs, meistardarbnīcas vadītājs, kurš praktiskā darbā, metodikā iedzīvinājis klasiskā dizaina aksiomu – pats savu ideju radi ar savām rokām. Kā divi balsti – padziļināta interese par vēsturi, kas izsakās arī kā plašas zināšanas, kolekcionēšanas kāre, retro lietu atjaunošanas dziņa un ceļojumi – kas nav pastaigas pa svētdienas tūristu nomīdītajiem maršrutiem, bet maz zināmu, eksotisku zemju – Bolīvijas, Čīles, Peru, Ķīnas, Etiopijas, Marokas, Papua-Jaungvinejas izpēte, meklējot savdabīgo, spilgto, saviļņojošo krāšņās augu un dzīvnieku valsts formās, cilvēku uzburtajās kultūras zīmēs.”

Pārkāpis Mūžības slieksni, Juris Gagainis nu jau uz laiku laikiem kļuvis par Latvijas kultūras un mākslas vēstures spēka un gaišuma zīmi.  Tādu viņu atcerēsimies savās sarunās ar Meistara darbiem, ģimeni, audzēkņiem, kolēģiem Mākslas akadēmijā, Mākslinieku savienībā, Dizaineru savienībā un visur Latvijā, pasaulē.

 

                                                                                                                                        Ingrīda BURĀNE

 

skatīt


13.11.2017.

Apsveicam


Sirsnīgi sveicam ar Augsto Valsts apbalvojumu Ditu Lūriņu-Eglienu, Gunu Zariņu, Janusu Johansonu.

skatīt


01.11.2017.

Apsveicam


Sveicam novembra jubilārus. Prieku, laimi, veselību Andai Raslavai, Leonīdai Ansjutinai, Svetlanai Bless Puķei, Zanei Daudziņai, Zentai Henkūzenai, Jurim Zemītim, Valerijam Vikanovam, Tamārai Sudņikai, Mārim Guitānam, Paulam Putniņam, Lilitai Ozoliņai, Valentīnai Grīnbergai, Dzintrai Blūmai.

skatīt


24.10.2017.

“Spēlmaņu nakts 2016/2017” balvu Par mūža ieguldījumu teātra mākslā ieguvēji.


Gada balvas Teātrī “Spēlmaņu Nakts 2016/2017” svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 23.novembrī Dailes teātrī balvas Par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņems Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise ŅINA ŅEZNAMOVA un Latvijas Nacionālā teātra režisors MIHAILS KUBLINSKIS.

ŅINA ŅEZNAMOVA.

Talantīgā, savdabīgā teātra aktrise Ņina Ņeznamova ir unikāls M.Čehova Rīgas krievu teātra zīmols. Vēl jo vairāk – viņa ir Latvijas kultūras rota. Personība, kas prot dāvāt. Gan kā māksliniece, gan kā cilvēks. Dzimusi Volgogrādas apgabalā, turpat absolvējusi teātra studiju, Ņeznamova 1963. gadā tika uzaicināta strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī, kura galvenais režisors toreiz bija Arkādijs Kacs – mākslinieks, kas teātrim pavēris unikālu radošo dzīvi, brīvu no socreālisma štampiem. Kaca talanta paspārnē tad arī uzplauka aktrise Ņina Ņeznamova. Aktrise varēja mirdzēt labi kopto dāmu – nežēlīgo uzvarētāju lomās, kāda, piemēram, bija viņas apbrīnojami pievilcīgā un vienlaikus teju ledainā Arkadina izrādē “Kaija” vai, teiksim, godkārīgā Ģertrūde, kas karalienes kroņa dēļ apspiedusi, pat izvarojusi savu dabu, gadiem tēlojot mīlu pret savu vīru Klaudiju (“Hamlets”). Bet līdzās tapa pavisam citas varones – skaistas ne tikai ārēji, bet arī dvēselē. Šajā kontekstā gribas atcerēties aktrises veidoto Antonijas tēlu iestudējumā “Skroderdienas Silmačos” .Viņas saimniece bija labestīga, kaut stingra, garīgi ļoti dziļa, inteliģenta. Tāda ir arī pati Ņeznamova. Ne velti viņa bija tā, kas Atmodu nenicināja, saprata un, pretstatā daudziem Rīgas krievu drāmas aktieriem, Arkādijam Kacam nopakaļ uz Krieviju neaizbrauca. Nē, Ņina Ņeznamova ir Latvijas krievu aktrise, māksliniece, kas dāsni turpina bagātināt mūsu zemes māksliniecisko jaunradi.

Teātra zinātniece Maija Svarinska 

Mēs ar Ņinu Ņeznamovu uz skatuves kopā esam strādājuši 45 gadus. Spēlējām vistuvākos cilvēkus – vīru un sievu, līgavu un līgavaini, mīlniekus. Viņa bija ļoti laba partnere, īpaši jaukas atmiņas ir no „Vestsaidas stāsta”. Joprojām esam draugi un varu teikt tikai vissiltākos vārdus – Ņina Ņeznamova ir lieliska aktrise un brīnišķīgs cilvēks. No sirds apsveicu!

Aktieris Rodions Gordijenko

Kad 1977. gadā es atbraucu uz Rīgu, pirmā aktrise, kuru es ieraudzīju uz Krievu teātra skatuves bija Ņina Ņeznamova – jauna, skaista, talantīga. Varēju tikai sapņot spēlēt kopā ar šo mākslinieci. Ņina Ņeznamova tad spēlēja galvenās lomas. Jau 40 gadus mēs ar Ņinu Ņeznamovu esam spēlējušas kopā izrādēs, tādās, kā  „Cilvēks no Lamanšas”, „Mirāža”, „Skroderdienas Silmačos” , „Bravo Laurensija”, „Retro” u.c. Mēs vienmēr viena otru atbalstījām. Ņina Ņeznamova ir ļoti laba partnere, improvizatore, vienmēr redz un dzird otru, nebaidās ne no kādām lomām, sūta enerģiju partnerim un skatītājam, lai izveidotos laba izrāde. Viņai ir savs fanu pulciņš. Es viņu mīlu. Es viņai - „Ņinom uže padajut ļistja”  (Ņinom jau lapas birst) , bet viņa – Mēs vēl izsitīsimies...

Aktrise Irina Jegorova

 

 

Man ir palaimējies „dzīvot” kopā ar Ņinu Ņeznamovu vienā grimmētavā. Viņa ir ļoti talantīga aktrise, bet visvairāk es viņā apbrīnoju spēju rūpēties par saviem kolēģiem jau daudzu gadu garumā. Un, protams, Ņina Ņeznamova ir īsts profesionālis savā profesijā – disciplīna, atbildība, darba spējas. Šīs īpašības ir kopā ar viņu nepārtraukti. Nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa par kaut ko žēlotos. Vienmēr viņa ir dzīvespriecīga un laipna, un vienmēr gatava strādāt. Tāds rūdījums šodien ir retums.

Aktrise Olga Ņikuļina 

MIHAILS KUBLINSKIS

Latvijas Nacionālais teātris ir režisora Mihaila Kublinska vienīgā darba vieta.  Šeit viņš ienāca tūlīt pēc 2. vidusskolas beigšanas un sāka strādāt par mēbeļnieku rekvizītoru. Sekoja piedalīšanās masu skatos un epizodiskas lomiņas, bet kopš 1965. gada Kublinskis ir šī teātra režisors. Absolvējot toreizējās Latvijas Valsts Konservatorijas režijas nodaļu, viņa diplomu parakstījis Eduards Smiļģis.

Gadu gaitā tika izstrādāts, noslīpēts režijas rokraksts, kur ļoti lielu lomu spēlē ikviena tēla psiholoģiskais piesātinājums, izrādes telpiskais risinājums, tās estētiskās kvalitātes. Kā režisoram viņam ir svarīgs sabalansēts domu biedru ansamblis, bet, izvēloties dramaturģisko materiālu, režisors to saista ar konkrētām mākslinieciskām individualitātēm. Lielā mērā tieši viņš veidojis aktieru Lāsmas Kugrēnas, Antras Liedskalniņas, Māras Zemdegas, Lolitas Caukas, Lienes Gāliņas, Ģirta Jakovļeva, Inta Burāna, Aināra Ančevska, Jāņa Āmaņa radošās biogrāfijas.

Repertuāra izvēlē viņu allaž interesējuši latviešu teātru praksē neaprobēti darbi. Savukārt jaunas kvalitātes, jauni izteiksmes meklējumi un atklājumi saistās ar Aktieru zāles izveidi 70. gadu vidū. Tieši Kublinski teātra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Alfreds Jaunušans izraudzījās par sava „posteņa” pārmantotāju. Viņam gan atvēlēti bija tikai divi gadi (1987-1989). Kublinskis tandēmā ar Jaunušanu ir bijis arī jaunās aktieru paaudzes audzinātājs – aktieru meistarības pedagogs, vairākiem NT aktieru kursiem iestudējot diplomdarba izrādes.

Par nopelniem latviešu teātra attīstībā apbalvots ar augstāko apbalvojumu- Trīs Zvaigžņu ordeni.

Rita Melnace / LNT literārā konsultante/

 

Personība, kas neietilpa rāmīšos. Jūtīgs un nežēlīgs pret sevi, citiem. Laikabiedru dedzināts un dauzīts kā saulē izlikts persiešu tepiķis. Sarežģītu, smalku rakstu caurausts, savu muguru turēja taisnu un Režisora kroni mirdzināja koši.

Šoreiz par trim, manuprāt, vērtīgākajiem dārgakmeņiem.

Pirmais Latvijas teātra vēsturē spēja mazās zāles jaudu darbināt tā, ka enerģijas plūsma sasildīja un uzlādēja tūkstošu sirdis.

Atvēra un jaunā pakāpē padarīja neaizmirstamus aktierus, kuriem Radītājs līdz ar talantu bija devis arī intelektu, prātu, gudrību. Lidija Freimane un Jānis Kubilis. Māra Zemdega un Ints Burāns. Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis. Vēl citi.

Kā neviens no divdesmitā gadsimta otras puses režisoriem bija apveltīts ar nevainojamu izrādes vizuālo redzējumu, gaumi, stila izpratni. Scenogrāfi nereti bija tikai viņa ieceru izpildītāji. Saprata un parādīja cilvēka ārējo un iekšējo skaistumu, dramatismu, neaizsargātību, paradoksus ar precīzām detaļām.

Pagātnes formā par dzīvu cilvēku? Bet kas ir režisors, aktieris bez sava teātra?

Mik, patiesā sirsnībā sveicinot – Ingrīda Burāne


Mihails Kublinskis - režisors ar gudru pieeju darbam, psihologs, spēj piekļūt aktiera sajūtu pasaulei, neizrādot to, prāta un emociju balansa speciālists. Augstas klases režisors!

Aktieris Mārcis Maņjakovs

Ar režisoru Mihailu Kublinski tikāmies gan mākslā, gan dzīvē. Mākslā tiešām satikāmies, dzīvē, ar nelielām pieturām gājām viens otram garām.

Režisora daba ir samezglota, ar melniem uzplaiksnījumiem, kuros viņš ārda pats sevi.

Toties mākslā apveltīts ar īpašu talantu – sajust, atklāt laiku, apsteigt to. Kā izrādēs  „Elektra, mana mīla”, „Ceplis”, pirms daudziem gadiem iestudētajā un tolaik smagi nokritizētajā „Mēnesis uz laukiem.”

Režisors apveltīts ar izsmalcinātu gaumi, prasmi atklāt visa vecuma aktieros īpašības, par kurām pašiem nav bijis nojausmas, arī manī.

Uzdrošinos dēvēt sevi par Tavu aktrisi un apsveicot Tevi, pievienot pateicību par mūsu ilgstošo radošo  sadarbību.

Aktrise Māra Zemdega

 

Gada balva teātrī “Spēlmaņu nakts” šogad notiks jau 24.reizi un tās norises atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

 

skatīt

© 2017 LTDS / all rights reserved / designed by Emīls Linga / developed by Dzintars Bergs